Latvijas Bankas prezidenta
Ilmāra Rimšēviča
preses konference
2006. gada 12. janvāris
Godājamie žurnālisti!
Šodien Latvijas Bankas padome kārtējā sēdē analizēja jaunākās Latvijas tautsaimniecības attīstības tendences un sprieda par turpmāko monetārās politikas attīstību. Padomes uzmanība galvenokārt tika pievērsta šādām tendencēm.
Vispirms par valsts tautsaimniecības izaugsmi. Pašlaik pieejamie ekonomikas pieauguma dati - 11.4% IKP pieauguma 2005. gada 3. ceturksnī - liecina, ka saglabājas ļoti augsts pieauguma temps, kas atbilst iepriekš prognozētajam. Tas pastiprina bažas par Latvijas ekonomiskās izaugsmes noturību nākotnē. Pirmkārt, ir skaidrs, ka pašreiz sasniegtais izaugsmes temps nav uzturams ilgstoši. Otrkārt, norūpētību rada ekonomikas izaugsmi nodrošinošo faktoru struktūra. Proti, to galvenokārt sekmē nozares, kas attīstās uz iekšzemes pieprasījuma rēķina. Saskaņā ar jaunākajiem statistikas datiem Latvijā jau pusgadu novērojams straujākais mazumtirdzniecības apgrozījuma pieaugums Eiropas Savienības valstīs. Savukārt pēc rūpnieciskās ražošanas apjomu pieauguma aizvadītā gada desmit mēnešos Latvija bija tikai sestajā vietā starp Eiropas Savienības valstīm.
Tālāk pievērsīšos inflācijai. Gada vidējā inflācija 2005. gadā sasniedza 6.7%, tātad tā pieauga, salīdzinot ar 6.2% 2004. gadā. Tas jāvērtē kā Latvijas apstākļiem nepieņemami augsts rādītājs, pat neskatoties uz straujo ekonomikas attīstības tempu. Šādu patēriņa cenu pieaugumu joprojām nosaka gan piedāvājuma, gan pieprasījuma faktori, taču nozīmīgajai pieprasījuma ietekmei uz inflāciju ir tendence pakāpeniski palielināties. Lai gan aizvadītā gada pēdējo mēnešu laikā cenu pieaugums nedaudz mazinājās, tomēr tas joprojām ir pārāk augsts vairāku iemeslu dēļ. Galvenais - šāda inflācija ir potenciāls drauds straujai tautsaimniecības izaugsmei. Augsts cenu kāpums vairākus gadus pēc kārtas pastiprina inflācijas gaidas, jūtami skar iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem un mazina Latvijas eksporta konkurētspēju.
Analizējot pērnā gada inflāciju, jāatzīmē vairāki aspekti.
- Pēdējo mēnešu laikā palielinās administratīvi regulējamo cenu ietekme uz kopējo inflācijas līmeni. Tas ir saistīts ar siltumenerģijas tarifu paaugstinājumu vairākās pilsētās pagājušā gada pēdējos mēnešos.
- Pieaug pārtikas cenu ietekme uz inflāciju - ar to domāju gan neapstrādāto, gan apstrādāto pārtiku. Pagājušā gada novembrī pārtikas cenu izmaiņas veidoja vairāk nekā 40% no kopējā gada inflācijas līmeņa jeb 3 procenta punktus no 7.4%.
- Pārtikas cenu kāpums ietekmējis arī vairāku pakalpojumu cenas. Jāatzīmē, ka tieši ēdināšanas pakalpojumiem no visām netirgojamām precēm ir vislielākā ietekme uz inflāciju.
- Pieminēšu vēl vienu rādītāju, kas labi raksturo augošo pieprasījuma lomu cenu pieaugumā. Tirdzniecības uzņēmumu finansiālo rādītāju analīze liecina, ka pēdējo ceturkšņu laikā arvien pieaug peļņas apjoms un apgrozījuma rentabilitāte tirdzniecības nozarē, tai skaitā pārtikas tirdzniecībā. Tas liek secināt, ka blakus piedāvājuma puses faktoriem stiprais un pagaidām noturīgais iekšzemes pieprasījums kļūst arvien nozīmīgāks faktors augstā inflācijas līmeņa uzturēšanā. No piedāvājuma puses faktoriem jāatzīmē degvielas un administratīvi regulējamo cenu un nodokļu pārmaiņas.
Citiem vārdiem sakot, šādā situācijā uzņēmēji var pilnībā pārnest jebkurus piedāvājuma puses izraisītus satricinājumus uz patērētāja pleciem, turklāt vēl gūstot no tā papildu peļņu. Tas nebūtu iespējams, ja iekšzemes pieprasījums valstī nepārsniegtu piedāvājumu. Tas nebūtu iespējams, ja iedzīvotājos būtu mazinājušās inflācijas gaidas.
Prognozējot 2006. gada inflāciju, jāņem vērā, ka šogad turpināsies administratīvi regulējamo cenu kāpums. Kopš gada sākuma spēkā esošie gāzes tarifi, visticamāk, šogad izsauks tālāku siltumenerģijas tarifu kāpumu. Ja gada laikā gāzes tarifi tiks mainīti atkārtoti, tad negatīvais spirālveida efekts uz pārējo preču un pakalpojumu cenām, kā arī inflācijas gaidām diemžēl pastiprināsies. Augstās degvielas cenas var likt pārskatīt transporta pakalpojumu cenas atsevišķos valsts reģionos. Tomēr pēc ekspertu prognozēm naftas cenu kāpums šogad varētu būt nedaudz mazāks kā pērn. Gada vidējā inflācija 2006. gadā varētu samazināties līdz aptuveni 5.5%. Papildu risks šai prognozei ir iespējamais administratīvi regulējamo cenu kāpums - no 2006. gada marta iespējama elektroenerģijas sadārdzināšanās, bet no maija varētu celties gāzes cena. Tas pastiprinātu inflācijas gaidas un otrās kārtas efektus, kas nozīmētu, ka gada vidējā inflācija varētu būt apmēram 6.0% līmenī.
Lai gan iepriekšējos divos gados vērojams straujš cenu kāpums, privātā patēriņa pieaugums saglabājas stabils un pagājušajā gadā pat nedaudz pieaudzis. Tas liecina, ka šobrīd Latvijā pieprasījuma reakcija ir pretēja teorētiski sagaidāmajai. Proti, pieaugot cenām, Latvijā pieprasījums nesamazinās, bet - tieši otrādi - pieaug. To veicina gan algu kāpums, gan izsniegto kredītu pieauguma temps.
Straujš darba algu pieaugums vērojams visās nozīmīgākajās tautsaimniecības nozarēs. Turklāt gan preču, gan pakalpojumu sektorā darba algu pieaugums ir bijis straujāks par produktivitātes pieaugumu, kas ir izraisījis produkcijas vienības darbaspēka izmaksu pieaugumu 2005. gada deviņos mēnešos. No vienas puses, tas liecina, ka atsevišķās nozarēs bijis nozīmīgs produktivitātes pieaugums iepriekšējos periodos, kas nodrošina iespēju paaugstināt algas šobrīd. Taču, no otras puses, tas norāda uz darbaspēka trūkumu tautsaimniecībā. Raksturīgs piemērs ir būvniecība. Visstraujākais algu kāpums preču sektorā pagājušā gada deviņos mēnešos ir bijis tieši būvniecībā - 19%, kur vienlaikus reģistrēts arī ļoti straujš brīvo darba vietu pieaugums.
Pastiprinātu iekšzemes pieprasījuma veidošanos veicina arī joprojām aktīvā banku kreditēšanas politika. 2005. gadā izsniegto kredītu atlikums palielinājies par apmēram 2.1 miljardu latu, tātad varam teikt, ka šādā veidā ekonomikā ik mēnesi ieplūduši apmēram 200 miljoni latu jeb 6.5 miljoni latu dienā. Izsniegto kredītu gada pieauguma temps ne tikai saglabājas augsts, bet pat uzrāda kāpuma tendences, aizvadītā gada novembrī pirmo reizi pēdējo septiņu gadu laikā pārsniedzot 60% robežu.
Runājot par valsts fiskālo politiku, jāatzīmē, ka saskaņā ar operatīvo informāciju valsts budžeta deficīts 2005. gadā veidoja 95 miljonus latu jeb aptuveni 1.1% no iekšzemes kopprodukta. Tas ir apsveicami un ļauj cerēt, ka arī konsolidētā kopbudžeta deficīta lielums gada beigās bijis būtiski mazāks nekā gada sākumā plānotie 1.7% no iekšzemes kopprodukta. Aizvadītā gada fiskālo politiku varēsim vērtēt kā pilnīgi veiksmīgu, ja būs ievērots princips, ka straujas izaugsmes gados valsts budžetam konsekventi uzrāda konsolidācijas tendences, - tātad ja 2005. gada budžeta deficīts būs zemāks par 2004. gadā sasniegto 1.0%. Vienlaikus jāatgādina, ka arī 2006. gadam plānotais budžeta deficīts 1.5% apmērā no iekšzemes kopprodukta straujas izaugsmes apstākļiem ir neatbilstoši liels. Tas nesekmē makroekonomiskās stabilitātes nodrošināšanu valstī.
Kopumā jāsecina, ka valstī joprojām saglabājas augsts inflācijas līmenis, ko nosaka gan piedāvājuma, gan pieprasījuma faktori. Turklāt pieprasījuma ietekme uz inflāciju ir nozīmīga un tai ir tendence pakāpeniski palielināties. Straujā kreditēšanas un darba algas dinamika neļauj prognozēt pieprasījuma efekta mazināšanos.
Ņemot vērā apskatītos faktorus un to, ka iepriekš Latvijas Bankas padomes veiktais obligāto rezervju prasību palielinājums ir faktiski stājies spēkā tikai no šī gada sākuma un vēl nes tikai pirmos augļus, Latvijas Bankas padome nolēma Latvijas Bankas procentu likmes un obligāto rezervju normu pagaidām nemainīt.