Lai stiprinātu kredītņēmēju un kredītiestāžu noturību finanšu cikla lejupslīdes fāzēs, ir būtiski piemērot uz aizņēmējiem vērstus instrumentus (borrower-based measures) – kvantitatīvus limitus, kas nodrošina efektīvu kredītriska pārvaldību un pārdomātu kredītņēmēju kredītspējas izvērtēšanu, kā arī veicina finanšu un kapitāla tirgus stabilitāti:
Prasības šo instrumentu harmonizētai ieviešanai ir noteiktas Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk – FKTK) normatīvajos noteikumos Nr. 120 “Kredītriska pārvaldīšanas normatīvie noteikumi” un tās stājas spēkā 2020. gada 1. jūnijā.
Prasības attiecas uz jauniem kredītlīgumiem patērētājiem (fiziskām personām), kuri tiks noslēgti no 2020. gada 1. jūnija un kurus izsniegs kredītiestādes un ieguldījumu brokeru sabiedrības, kuras ir iestādes Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 izpratnē (turpmāk – iestāde), t.sk. kredītiestādes, kuru uzraudzību veic Eiropas Centrālā banka. Lai sekmētu harmonizētu prasību piemērošanu finanšu sektorā kopumā, attiecībā uz citiem finanšu tirgus dalībniekiem tām ir ieteikuma raksturs, ciktāl tās attiecas uz šo finanšu tirgus dalībnieku darbību.
FKTK piemēro uz aizņēmējiem vērstus instrumentus kā preventīvu pasākumu, kas stiprina kredītņēmēju un kredītiestāžu noturību pret potenciālajiem satricinājumiem nākotnē.
Kvantitatīvi limiti, kas ierobežo kredītņēmēju iespējas aizņemties lielāku summu, nekā viņi patiesībā var atļauties, mazina kredītņēmēju finansiālo ievainojamību un veicina finanšu un kapitāla tirgus stabilitāti.
Kvantitatīvie limiti veicina vienotu kredītiestāžu pieeju attiecībā uz būtiskiem maksimāli pieļaujamajiem riska indikatoriem un nodrošina konservatīvas kreditēšanas prakses saglabāšanos arī periodos, kad notiek aktīva kreditēšana.
Jau no 2008. gadā Patērētāju tiesību aizsardzības likumā attiecībā uz kredītiem, kuru summa ir vienāda ar 100 minimālajām mēnešalgām vai lielāka, ir ieviests LTV limits 90 procentu apmērā no ieķīlātā nekustamā īpašuma tirgus vērtības. Taču, kā rāda Latvijas un citu valstu pieredze, aktivizējoties kreditēšanai un pieaugot mājokļu un tātad arī nodrošinājumu vērtībai, kredītrisku mazinoša ietekme, lietojot tikai šo vienu – LTV – instrumentu, netiek panākta. Tādēļ ir svarīgi piemērot arī DSTI vai DTI prasības, jo ienākumi finanšu cikla augšupejas fāzē parasti aug lēnāk nekā nekustamā īpašuma cenas. Savukārt maksimālā kredīta termiņa noteikšana ierobežo DSTI instrumenta apiešanas iespēju, ko varētu veikt, pagarinot kredīta termiņu.
Maksimālā kredīta termiņa ierobežojuma noteikšana ir lietderīga arī tāpēc, ka pārmērīgi gara termiņa kredīti ir riskanti gan kredītiestādēm, gan kredītņēmējiem. Zemi mēneša maksājumi kredīta termiņa sākumposmā, ko nosaka kredīta garais termiņš un šā brīža zemās procentu likmes, var stimulēt kredītņēmēju pārvērtēt savas spējas atmaksāt kredītu un aizņemties lielāku summu, nekā patiesībā var atļauties. Realitātē ilgtermiņa kredīti uzliek lielāku parāda apkalpošanas nastu kredītņēmējiem, jo procentu maksājumi akumulējas ilgākā laika posmā. Pieaugot procentu likmēm, kredītņēmējiem, kas uzņēmušies pārāk lielu parāda slogu, var rasties problēmas ar tā atmaksu.
DTI kalpo arī kā papildu drošības ierobežojums (backstop) situācijā, kad procentu likmes ir ļoti zemas, un 40 procentu DSTI slieksnis zemo mēneša kredītmaksājumu dēļ neierobežotu iespēju aizņemties kredītņēmēja finanšu ievainojamības riskam nesamērīgi lielu kredīta apmēru (pat virs astoņām neto gada algām).
Kopumā LTV, DSTI, DTI un kredīta maksimālā termiņa ierobežojuma nozīme pieaug zemo procentu likmju apstākļos. Šāda ilgstoši zema ienesīguma vide no finanšu stabilitātes aspekta ir saistīta ar virkni nevēlamu seku un izaicinājumu – būtiskākais no tiem ir tirgus dalībnieku tieksme uzņemties pārāk lielus riskus augstāka ienesīguma meklējumos. LTV, DSTI, DTI un kredīta maksimālā termiņa ierobežojums var šos riskus mazināt.
Specifiskas prasības kredītiem, kuri izsniegti mājokļa iegādei ar mērķi gūt ienākumus, kas izriet no kredītņēmēja darbības ar nekustamo īpašumu (piemēram, īpašuma iegādei ar mērķi to izīrēt), ir saistītas ar šo kredītu potenciāli lielāku risku, salīdzinot ar kredītiem mājokļa iegādei ar mērķi to lietot kā dzīvesvietu. Ieguldījumi šādos īpašumos pēc būtības ir investīcijas, un kredīti šādu nekustamo īpašumu iegādei pēc pazīmēm ir līdzīgi kredītiem pret komerciālā nekustamā īpašuma nodrošinājumu. Šādi nekustamie īpašumi pēc būtības ģenerē ienākumu plūsmas, kas lielā mērā ir atkarīgas no nekustamā īpašuma tirgus dinamikas un var būt ļoti svārstīgas.
Par nepieciešamību pielāgot regulējumu kredītiem, kas izsniegti mājokļa iegādei ar mērķi to izīrēt, norāda arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 4. februāra Direktīva 2014/17/ES par patērētāju kredītlīgumiem saistībā ar mājokļa nekustamo īpašumu 3., 17. un 55. preambula.
Atpakaļ
Pieraksties jaunumiem un saņem nozarei svarīgu informāciju savā e-pastā
