1918-1940

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika, un no jauna bija jārada gan valsts finanšu sistēma, gan Latvijas nacionālā valūta.

Lai varētu īstenot sekmīgu monetāro politiku, tika izveidota Latvijas Banka, kurai tika piešķirtas lata banknošu (Latvijas Bankas naudas zīmju) emisijas tiesības. Latvijas Bankas pagaidu statūti tika apstiprināti 1922. gada 19. septembrī ar Ministru kabineta lēmumu, un tās sākotnējais kapitāls bija 10 milj. latu.

Banku nodibināja uz Valsts Krāj- un Kredītbankas bāzes, Latvijas Bankai 1922. gada 1. novembrī pārņemot tās aktīvus un pasīvus, un jau 2. novembrī Latvijas Banka laida apgrozībā 10 latu pagaidu banknotes - 500 Latvijas rubļu naudas zīmes ar uzdruku. Latvijas Banka veica gan tiešo valsts centrālās bankas uzdevumu - naudas zīmju emisiju, to nodrošinājuma un apgrozības kontroli, gan komercdarbību, finansējot un kreditējot valsts un privātos uzņēmumus, iestādes un pilsoņus.

1923. gada 24. aprīlī Saeimas plenārsēde apstiprināja Latvijas Bankas statūtus, ko valsts prezidents Jānis Čakste parakstīja 2. jūlijā. Banku vadīja padome un valde. Padomes sastāvā bija tās priekšsēdētājs, viņa vietnieks un 11 locekļu, bet valdē bija iekļauts galvenais direktors, viņa vietnieks un trīs direktori.

Par pirmo padomes priekšsēdētāju tika iecelts finanšu ministrs Ringolds Kalnings. 1926. gadā par padomes priekšsēdētāju kļuva tautsaimnieks un Saeimas deputāts Rīgas Diskonta bankas direktors Jūlijs Celms, bet 1931. gadā viņu nomainīja Ādolfs Klīve, kas vadīja padomi līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā.

1924. gadā jau bija izveidojusies Latvijas Bankas struktūra: bankas centrāle (Rīgā, K. Valdemāra ielā 2a), 8 bankas nodaļas, kuras veica visas operācijas, un 14 nodaļas, kuras veica tikai valsts kases funkcijas, kā arī dažas pasīva (noguldījumu) operācijas. Šāda struktūra saglabājās līdz 1940. gadam.

Latvijas Bankas centrālo ēku projektējis izcils latviešu arhitekts Augusts Reinbergs (1860-1908). Šīs ēkas būvdarbi uzsākti 1902. gadā, tos veica latviešu mūrniekmeistara P. Radziņa būvuzņēmums. Bankas ēku nodeva ekspluatācijā 1905. gada janvārī. Bankas ēka izcēlās ar savam laikam ļoti modernu konstruktīvo izpildījumu: operāciju zāļu daļa veidota dzelzsbetona karkasā. Ēkas apdare ir samērā vienkārša, taču pamatīgi nostrādāta un ar rūpīgi pārdomātām detaļām. Fasādes ieturētas stilizētās Florences renesanses formās. Metālā kaltie ērgļi virs ēkas ieejas simbolizē bagātību un ir savdabīga ēkas vizītkarte. Latvijas Bankas mājvieta ir Latvijas Republikas arhitektūras piemineklis un pieder pie pēdējām eklektisma stila celtnēm Rīgā.

1940-1987

1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Sarkanā armija un 5. augustā Latvija tika inkorporēta PSRS. 25. jūlijā tika pieņemts likums par banku un lielo rūpniecības uzņēmumu nacionalizāciju. Nacionalizētās kredītiestādes apvienoja, un tās kļuva par Latvijas Bankas nodaļām. 13. jūlijā tika atlaista Latvijas Bankas vadība. Par jauno bankas padomes priekšsēdētāju Ministru kabinets iecēla Pēteri Ozolu. 3. augustā tika pieņemts likums par visu banku (ieskaitot Latvijas Banku) padomju atcelšanu, nododot to pienākumus jaundibinātajām valdēm. Par jauno Latvijas Bankas direktoru (valdes priekšsēdētāju) Ministru kabinets iecēla Kārli Zandersonu, par direktoriem - bijušās Latvijas Bankas padomes un valdes locekļus: Kārli Vanagu, Ernestu Ozoliņu un Jāni Stalbovu. Šāda bankas vadības shēma darbojās līdz  10. oktobrim, kas bija Latvijas Bankas juridiskās likvidācijas datums. Ar šo dienu Latvijas Bankas vietā stājās PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris kā centralizētās PSRS banku sistēmas sastāvdaļa. Par tā pirmo pārvaldnieku tika iecelts PSRS Valsts bankas pilnvarotais Latvijā G. Teplovs, par viņa vietnieku kļuva K. Zandersons. Latvijā pakāpeniski tika ieviesta PSRS naudas sistēma. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, 1941. gada 25. martā anulēja latu.

Otrā pasaules kara sākumā Latvijas Banka un tās nodaļas cieta ievērojamus personālsastāva un materiālo vērtību zaudējumus. Tās darbinieki cieta gan 1941. gada deportācijās, gan Sarkanajai armijai atkāpjoties; uz PSRS tika izvesti dārgmetāli un to izstrādājumi, nauda u.c. vērtības.

1941. gada jūnijā Latviju okupēja Vācijas karaspēks. Pirmajās dienās pēc tā ienākšanas Rīgā Latvijas Banka atsāka darbību, taču naudas emisijas tiesības tā neatguva.

Vācu okupācijas laikā centrālās bankas funkcijas veica Rīgas valsts kredītkase. Tika īstenota īpaša okupētajām zemēm paredzēta naudas politika, kuras mērķis bija šo zemju pakļaušana un izlaupīšana.

Pēc 2. pasaules kara Latvija atkal nonāca PSRS finanšu un kredīta sistēmā. Gan naudas emisiju, gan valsts kases funkcijas veica PSRS Valsts banka, bet Latvijas PSR naudas sistēma atradās pilnīgā tās kontrolē.

1988-

20. gadsimta 80. gadu vidū PSRS politiskās un ekonomiskās pārkārtošanas radītās iespējas tika izmantotas arī Latvijā, kur jau 1988. gadā sākās banku sistēmas reorganizācija. 1987. gadā PSRS Valsts bankas Latvijas Republikāniskais kantoris tika pārdēvēts par PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku, taču par valsts centrālo un emisijas banku nekļuva.

1990. gada 2. martā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma likumu "Par bankām" un lēmumu "Par Latvijas Banku". Tas noteica, ka Latvijas PSR tiek dibināta (faktiski - atjaunota) Latvijas Banka - vietējā centrālā banka - patstāvīga valsts banka, naudas emisijas centrs, banku banka attiecībā pret komercbankām, valsts budžeta kases izpildes organizatore un ekonomikas regulētāja ar monetārās politikas instrumentiem. Taču tikai pēc 1990. gada 4. maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un PSRS sabrukuma ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 3. septembra lēmumu "Par Latvijas Republikas teritorijā esošo banku iestāžu reorganizāciju" Latvijas Banka kļuva par reālu centrālo un emisijas banku. Tā pārņēma savā īpašumā un struktūrā PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko banku u.c. valsts kredītiestādes. Par Latvijas Bankas prezidentu kļuva Latvijas Republikas Augstākās padomes Ekonomikas komisijas Banku un finanšu apakškomisijas vadītājs Einars Repše. 1992. gada 4. martā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma likumu "Par 1922. gadā dibinātās Latvijas Bankas tiesību pārņemšanu". Latvijas Bankas kā valsts centrālās un emisijas bankas statusu galīgi nostiprināja 1992. gada 19. maijā pieņemtie Latvijas Republikas likumi "Par bankām" un "Par Latvijas Banku". Pirmo reizi Latvijā likumdošanas ceļā tika nodrošināta valsts centrālās bankas neatkarība no valdības politikas. Likums "Par Latvijas Banku" neparedzēja tās komercdarbību, tāpēc tika pieņemts lēmums par 49 Latvijas Bankas nodaļu pārveidošanu un privatizāciju.

1990. gada 31. jūlijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas naudas sistēmas izveidošanas programmu". Latvijas nacionālās valūtas atjaunošanu sagatavoja Latvijas Bankas padome sadarbībā ar Latvijas un ārvalstu konsultantiem. Tika izveidota Latvijas Republikas Naudas reformas komiteja, kas 1992. gada 4. maijā pieņēma lēmumu par Latvijas Bankas pagaidu naudas zīmes - Latvijas rubļa - laišanu apgrozībā. 1993. gadā apgrozībā tika laista Latvijas Republikas nacionālā valūta - lats. Nauda atguva agrākajos gados zaudētās funkcijas. Naudas reformas sekmīga norise un lata ieviešana radīja priekšnoteikumus pārejai uz tirgus ekonomiku.

LR Saeima 2001. gada 20. decembrī Latvijas Bankas prezidenta amatā ievēlēja Ilmāru Rimšēviču.

Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku" Latvijas Banku pārvalda bankas padome un valde. Bankas padomes sastāvā ir 6 cilvēki: bankas prezidents, viņa vietnieks un 4 padomes locekļi. Bankas padomi vada Latvijas Bankas prezidents. Latvijas Bankas padome pieņem lēmumus Latvijas Bankas vārdā. Latvijas Bankas praktiskā darba veikšanai un operatīvajai vadīšanai bankas padome izveido pastāvīgi strādājošu valdi 6 cilvēku sastāvā. Bankas prezidents apstiprina Latvijas Bankas struktūru, pieņem darbā un atbrīvo no darba Latvijas Bankas darbiniekus.